Sosnovska latvānis (Heracleum sosnovskyi Manden) ir Latvijas dabai neraksturīga suga, kas apdraud vietējās augus un to dzīvotnes, rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu videi un cilvēka veselībai.

Latvijā latvānis ir plaši izplatījies pamestās zemēs, lauksaimniecībā izmantojamās zemēs, traucētos, antropogēni ietekmētos biotopos, kā arī urbanizētos apgabalos, atklātās platībās, krūmos, mežos, ceļmalās, grāvmalās un ap upēm un cita veida ūdenstilpēm, ar kuru palīdzību latvānis efektīvi spēj izplatīt sēklas plašā teritorijā. Izņēmums varētu būt vienīgi platas, dziļas upes ar stāviem krastiem, kur latvāņa sēklām nebūtu iespēju aizķerties un rast vietu augšanai. Strauju izplatību veicina latvāņa lielais sēklu daudzums, cilvēka darbība, arī satiksme, augsnes pārvietošana, dzīvnieku un putnu transports.

2020.gadā Latvijā ar latvāņiem aizauguši 10 782,96  ha zemes, tie sastopami 105 Latvijas pilsētās un novados. Visplašāk latvāņi vērojami Madonas, Cēsu un Dagdas novados (Sosnovska latvāņa izplatības karte).

Likumdošana nosaka, ka ikviena zemes īpašnieka vai valdītāja pienākums ir invazīvās augu sugas iznīcināt, ja tās izplatījušās zemē, kas atrodas viņa īpašumā vai valdījumā.

Divdesmitā gadsimta 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā Latvijā ievests kā perspektīvs lopbarības augs. Par perspektīvu uzskatīts, jo, vairākas reizes pļaujot, ražība Latvijā varēja sasniegt 800 – 900 c/ha. Zaļā masa saturēja daudz ogļhidrātu un olbaltumvielu, bet maz kokšķiedru un tika izmantota, atjaucot ar rudzu salmiem, kas citādi netika izmantoti. Latvānis sēts arī bitēm kā medusaugs.

Latvānis ir 2-4 m augsts daudzgadīgs monokarps augs ar lapas plātni, kas var būt pat līdz 1,5 m gara. Monokarps nozīmē to, ka augs uzzied, nogatavina sēklas un aiziet bojā. Tātad, ja augs ir sācis ziedēt, nedrīkst tam ļaut nogatavināt un izsēt sēklas. Ja tas izziedējis, „domājot”, ka savu misiju ir veicis un savairojies, latvānis pats atmirst. Tādēļ pēc appļaušanas, lai neatļautu latvāņiem izplatīties tālāk, nepieciešams sadedzināt ziedkopas. Šāds radikāls pasākums nepieciešams latvāņa izteikto vairošanās spēju dēļ.

Latvānis vairojas ar sēklām. Ziedi sakārtoti čemurā, kas var sasniegt līdz 50 cm diametrā. Šajā čemurā var būt līdz pat 100 tūkstošiem ziedu. Latvijā labos apstākļos latvānis var sākt ziedēt 60. – 75. dienā pēc veģetācijas atjaunošanās. Agrā ziedēšana (no jūnija līdz augustam, atkarībā no laika apstākļiem un augšanas zonas) nodrošina garu veģetācijas periodu un sekmīgu vairošanos. Sekmīgu vairošanos nodrošina arī tas, ka augs ir svešapputes, bet var notikt arī pašappute, kā arī lielais sēklu skaits – apmēram 20 tūkstošiem un vairāk. Augs pēc noziedēšanas veido eliptiskas formas ~1 cm garas sēklas. Sēklas ienākas augusta beigās vai septembra sākumā (laika posms atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem). Latvāņa veiksmīgo invāziju nodrošina sēklu ilgā dīgtspējas saglabāšanās (3 – 6 gadus). Augsnē atrodamo sēklu skaits uz 1 m2 var būt līdz 12 000 sēklu. Visas dīgt spējīgās sēklas nedīgst, jo augi konkurē savā starpā, tiem nepieciešami resursi attīstībai (gaisma, ūdens). Latvāņi nerada arī ziedus, līdz nav sakrāts pietiekami daudz barības vielu un augam nav optimāli augšanas apstākļi. Rezultātā to dzīves ilgums var palielināties no 2 līdz pat 12 gadiem. Tik ilgi augs spēj dzīvot, jo stresa apstākļos uzkrāj rezerves barības vielas.

Latvāņa stumbra diametrs var sasniegt apmēram 8 cm. Augam ir labi attīstīta vārpstveida sakņu sistēma, kas nodrošina veiksmīgu resursu izmantošanu un nodrošina pārsvaru konkurences apstākļos ar citiem augiem.

Latvāņi ir salizturīgi, kā arī gaismas prasīgi, tie absorbē līdz 80% gaismas, sadīgst agri pavasarī pirms citu augu attīstības sākuma, arī šādi nodrošinot priekšrocības augu vidē. Augs ir ne tikai gaismprasīgs un līdz ar to konkurētspējīgs (izkonkurē citas sugas), bet arī salizturīgs, spēj izturēt bez sniega -25oC, bet zem sniega -45oC.

 Inforgrafikas: 

Latvāņu ierobežošanas metodes 

Darba drošības prasībās, strādājot ar ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem